Augša uzraksts ЗАВ. Е. С. КЛЮЙКОВА С. ПУРЕХЪ НИЖ. ГУБ.
700x800mm
Zvaniņi un pajūga zvaniņi ir Krievijas kultūras sastāvdaļa. Tos izmantoja kā signālierīci pasta, kāzu, kurjeru un rekrūšu pajūgos. Izdzirdot zvanu skaņu, cilvēkiem bija jāpalaiž ceļš. Zvaniņiem bija nozīmīga loma tautas dzīvē, sākot no 18. gadsimta otrās puses, kad mūsu valstī parādījās pasta trijjūgi. Tos piekāra zem centrālā zirga (korenņika) loka pajūgā.
Egoram Spiridonovičam Kļuikovam piederošās lietuves vēsture aizsākās 1863. gadā. Kļuikovs nāca no pagaidu pienākumos esošu zemnieku ģimenes. Viņš pārbūvēja savu krāsotavu, kas atradās netālu no Purehas ciema Ņižņijnovgorodas guberņā, pielāgojot to lietuves ražošanai. Amatnieciskā ražošana strauji kļuva par lielāko Krievijas Impērijā, un, sākot ar 1870. gadu beigām, pārgāja uz fabriku un rūpniecības līmeni (statistikas uzziņu grāmatās un reklāmās tika norādīts, ka “firma pastāv kopš 1879. gada”). Mūra ēkā atradās cehs, noliktava un iepakošanas zona. Koka ēkās bija ogļu noliktavas un strādnieku dzīvojamās telpas.
Rūpnīcā izgatavoja tvaikoņu detaļas, pajūga zvaniņus, bubuļzvaniņus un baznīcu zvanus. Izstrādājumi tika demonstrēti starptautiskās izstādēs. Dažādi zvaniņu veidi tika apbalvoti ar zelta medaļām Briselē (1907. gadā) un Romā (1913. gadā). Līdz 1890. gadu vidum ik gadu tika izlieti ap 200 pudiem zvaniņu un bubuļzvaniņu, un produkcija tika realizēta Maskavā un Ņižņijnovgorodas gadatirgū.
Pirmā pasaules kara laikā pieprasījums pēc zvaniņiem un bubuļiem samazinājās, bet metāls kļuva dārgāks. Uzņēmums pārgāja uz savienojumu uzmavu un korpusu ražošanu rokas granātām. 1925. gadā rūpnīcas iekārtas un cita manta tika nodota arteļam “Kolokol”.
Līdzīgas preces
